|
Читайте также: |
Cilvēktiesību ievērošanas princips – uz šo brīdi tas ir otrais princips pēc miera nostiprināšanas pasaulē. 1948. gadā pieņēma vispasaules deklarāciju (ANO ģenerālā asambleja) par cilvēktiesībām. Mūsdienās šis princips nozīmē valsts atbildību par tā īstenošanu iekšējās tiesībās, jo cilvēktiesību ievērošana ir valsts starptautiskais pienākums.Kad valsts ir uzņēmusies saistības Starptautiskajā vidē, tās uzdevums ir vadīties no ST principiem.
Gints sabiedrībā starp tām pastāvējanoteikti sakari, kas radās, kad vajadzēja nodalīt teritorijas. Arī Ģintīs tika risināti jautājumi par karu, mieru, uztura līdzekļiem. Līdz ar to radās noteiktas paražas un rituāli. Par SPT var runāt tikai tad, kad radās dažādi sakari un veidojums – līdzīgs valstij. Sairstot Ģinšu iekārtai un sabiedrībai sadaloties šķirās, radās valstis un ar tām vienlaikus radās arī tiesības. Valstu savstarpējie sakari politikā un ekonomikā kļuva regulāri, bet, lai panāktu agrāko, atzīto paražu ievērošanu, valstis lietoja arī varu. Tādējādi valstu sakaru regulēšanas jomā veidojas arvien vairāk specifisku institūtu, piemēram, Starptautiskās tiesības. ST pirmsākumi rodas jau verdzības laikmetā, bet pats jēdziens parādījās tikai 18. gs.. Pasaules valstīs, kur visātrāk sabruka pirmatnējā Gints sabiedrība, straujāk attīstījās ST (piemēram, Ēģipte, Indija, Ķīna, Babilonija, senā Indija un Roma). Pirmās ST normas radās laikā, kad valdnieki kārtoja attiecības ar citu zemju valdniekiem un senākais starptautiskais līgums ir datēts aptuveni pirms 3000 g. p.p., kas slēgts starp divām Mezopotāmijas daļām - Lagašu un Ummu (par robežu jautājumiem). SPT aizsākumi atrodami arī pirmatnējās kara tiesībās, kuras regulēja kara pieteikšanu, miera noslēgšanu un citus jautājumus. Senajos laikos parādījās pirmie strīdu atrisināšanas mehānismi. Lielu iespaidu uz ST attīstību atstāja arī laulības līgumi, kas tika slēgti savā starpā starp valdniekiem un kā rezultātā tika apvienotas vairākas zemes. Vislielāko ieguldījumu ST attīstībā ir devušas valstis kā Senā Grieķija un senā Roma. Piemēram, Senajai Grieķijai bija liela ietekme vergturu laikā no 4-8 gs. P.p.
Seno Grieķu dzīve bija saistīta ar starptautiskumu, jo tā sastāvēja no daudzām valstiskām vienībām - pilsētvalstīm – polisēm. Tā bija saistīta ar preču naudas vienībām. Likumi, paražas un noteikumi veidojās ne tikai uz sauszemes, bet arī Jūru teritorijās. Šīs pilsētas piekopa aktīvu ārpolitiku un paplašināja savu teritoriju. Nemitīgi radās problēmas par polišu aizsardzību, sabiedroto iegūšanu un arī militāru savienību izveidošanu.
Senajā Grieķijā attīstījās aktīva diplomātiskā darbība, kas izpaudās sarunās, vēstnieku nosūtīšanā un to pieņemšanā, kā arī aizsardzības un drošības līgumu slēgšanā. Diplomātijas organizācija, tās metodes un līdzekļi šajā laikā ieguva reglamentētus veidus. Konfliktus izšķīra tam pilnvaroti pārstāvji, pirmām kārtām tie bija Keriksi, Angolosi un Prezbeisi. Vieni nodarbojās ar Diplomātiju, otri ar valsts zinātnēm, bet trešie ar līgumu slēgšanu un valsts pārvaldi. Vairākās pilsētvalstīs (Arsa, Korinda u.c.) šos diplomātijas darbiniekus ievēlēja tautas sapulce no pilsoņiem, kuri bija sasnieguši vismaz 50 g. vecumu. Parasti par vēstniekiem kļuva tie cilvēki, kuri pārzināja zinātni, daiļrunību (retoriku) un bija autoratīvi. Nosūtot vēstnieku tam bija līdzi nauda, apkalpes personāls un rekomendācijas vēstule. Bija liela nozīme instrukcijai, kuru arī deva līdzi diplomātam. Šīs instrukcijas bija sevišķas formas salokāmie dēlīši, kuri saucās diplomāti. Līdz ar to mūsdienās nonākuši tādi jēdzieni kā diplomāts un diplomātija. Mūsdienās to regulē 1961 g. Vīnes konvencija par diplomātiskajiem sakariem. Ir arī Vīnes konvencija par konsulārajiem sakariem un vēl citas smalkas lietas. Ja diplomātu sūtīja ārpus polises robežām, iesniedzot šo instrukciju, tam nākošajā dienā vajadzēja tautai izskaidrot savu ierašanās mērķi. Vēstnieki bija neaizskarami un viņu galvenais uzdevums bija līgumu slēgšana, kuri skaitījās starptautiski, jo senajā Grieķijā SlīgumT attīstījās plaši. Līdz mūsdienām ir saglabājušies savienības līgumi, kā reliģiska (tās saucās amfikcionijas), tā arī militāri politiska rakstura, (kuras saucās simmahijas). Pirmās regulēja reliģisku kultu kārtību, tempļu aizsardzību, kā arī paražu pārkāpēju sodīšanu. Simmahijas bija līgums starp divām polisēm par savstarpēju palīdzību t. i. – līgums nodibināja politiski militāru savienību cīņai pret trešajām valstīm. Polisu savienības līgumi paredzēja arī šķīrējtiesas, kas risināja konfliktus. Bija arī Starptautisko noziegumu uzskaitījums, galvenokārt nodevība un vergu aicināšana sacelties. Polisu objekts bija ārvalstnieku statuss, jo katra polise cinatās nodrošināt pilsoņu tiesisko stāvokli, kad tie atradās aiz polises robežām. Bija izdots dokuments, bez kura tie skaitījās beztiesīgi slēgt līgumus par laulībām, tiesībām ārvalstniekam apmesties uz dzīvi citā polisē. Te parādās domicils, arī tiesības iegūt nekustamo īpašumu, arbitrāžu – kas tika lietota strīdos par robežu jautājumiem. Senajā Grieķijā vēlāk ieviesa rakstveida līgumu sastādīšanu, kas no sākuma bija uz akmens plāksnēm. Tos novietoja redzamās vietās – laukos, lai tauta zinātu, ko tad tie satur. Līguma pārkāpšana tika uzskatīta par dievības aizskaršanu un plāksne ar tekstu tika sadauzīta. Senā Grieķija pēc uzbūves bija sadrumstalotas un kā viena no valsts pastāvīgās dzīves parādībām bija kari. Šā iemesla dēļ izveidojās karošanas paražas, no kurām kā svarīgākās var minēt šādas: 1.Karu nedrīkstēja sākt bez tā pieteikšanas; 2.Nāve kara laukā dod tiesības uz apbedīšanu; 3.Ieņemot pilsētu nedrīkstēja nogalināt tos, kuri bija iebēguši dievnamos (patvēruma tiesības); 4.Kara gūstekņus varēja nogalināt, apmainīt, izpirkt; 5.Vēstnieki un priesteri kara laukā bija neaizskarami; 6.Saindētu ieroču lietošana ir nosodāma
Senās Romas ārpolitika bija virzīta uz to, lai aplaupītu pēc iespējas vairāk valstu. Pretēji senajai Grieķijai šeit bija tieksme uz vienotību. Vēsturnieks Tacits teica, ka šos laupītājus nevarēja apmierināt ne Austrumi, ne Rietumi. Visur kur tie gāja tie atstāja tuksnesi. Romiešu tiesību ietekme uz visu pasauli ir milzīgs un ne tikai Eiropā. Romas ārpolitikas galvenais elements bija karš, kura rezultātā tika iegūtas jaunas zemes un apmierinātas hegemoniskās tieksmes. Ar kara pieteikšanu, miera noslēgšanu, diplomātijas intensīvo darbību un plašam līgumtiesībām senā Roma atstāja īpašas pēdas ST attīstībā. Roma šai tiesību nozarei ir devusi arī pirmo nosaukumu ius gentium – tautu tiesības. Senās Romas vēsturē izšķir vēsturisko posmu no 4-1 gs. Pp un Impērijas periodu – no 1Pp -5 gs. Pl. Roma savā laikmetā bija noteicēja Starptautiskajās attiecībās. Tur bija teiciens: „Kad Roma sprieda – lieta bija izlemta.”
Starptautiskajās lietās liela nozīme bija priesteru kolēģijai, kurai bija specializētas funkcijas. Auguri nodarbojās ar valsts tiesībām, Pontifiki ar CT un Feciāli ar kara pieteikšanu, miera noslēgšanu un vēstnieku pieņemšanu. Šeit izveidojās sevišķs tiesību institūts – ius ficiales, kas regulēja feciāļu kolēģijas darbību. Senās Romas kara vešanas paražas bija ļoti nežēlīgas. Ar daudzām ceremonijām bija saistīta miera noslēgšana. Pēc ceremonijas Galenais priesteris – feciālis lasīja līguma tekstu un raidīja draudus un lāstus tiem, kas to pārkāps. Pašas Romas ST prakse liecina, ka savas agresivitātes dēļ viņa bieži lauza starptautiskus līgumus un meklēja diplomātiskās formas šo līgumu attaisnošanai.
Senajā Romā pastāvēja arī noteikta starptautisku līgumu klasifikācija. Tie bija draudzības līgumi, savienības līgumi, miera līgumi. Tika izšķirti arī līdztiesīgie un nelīdztiesīgie līgumi. Līdztiesīgie bija Republikas laikā, bet nelīdztiesīgie Impērijas periodā. Pēdējie bija ar pavēlniecisku norādījumu, jo Romieši savu gribu uzskatīja par likumu visai pasaulei. Ārpolitikas organizēšanā galveno lomu spēlēja Senāts, kur parādās jau vēstnieku nosūtīšanas tiesības. Roma ir devusi arī diplomātu nosaukumus, piemēram, nuncijs, legāts un sarunu vedējs, kuri arī mūsdienās ir sastopami. Vēstniekus sargāja likums un paražas. Tiem bija tiesības un daudz kas bija arī bez maksas – viss nepieciešamais viņa darbam arī bija iespējams.
Izveidojās arī noteikta legācijas kompetence – kara pieteikšana, miera noslēgšana, iekaroto zemju un provinču pārvaldīšana. Romas Senāta uzdevums bija pieņemt arī legācijas, kas ieradās no ārvalstīm. Te izšķīra divus veidus – legācijas, kuras atradās naidīgās attiecībās ar Romu un draudzīgās. Pirmajiem nebija tiesību vispār ieiet pilsētā, jo tiem bija jāgaida Senāta aicinājums uz audienci. Ja audienci atteica – teritorija bija jāatstāj. Romas impēriju vadīja Imperātors, kura laikā diplomātus iecēla nevis ievēlēja. Vispārējā likumdošana attiecībā uz ārvalstu vēstniekiem palika tāda pati. Romas vēstnieku un juristu profesijas bija ļoti kvalificētas. Pirmām kārtām šeit vajadzēja pārzināt valsts likumus, diplomātijas mākslu un it īpašu retoriku.
Senajā Romā ir darbojušies arī daudzi zinātnieki, juristi utt. Piemēram, Domitijs Ulpiāns, Marks Cicerons, Tits Līvijs, Jūlijs Cēzars u.c..
ST subjekts var būt valsts. Valsts ir noteiktā vietā esoša politiska apvienība, kas realizē savus mērķus un intereses. Iedzīvotāji, teritorija un valdība, kas realizē kontroli pār savu teritoriju un uzstājās starpvalstu attiecībās, ir galvenās valsts pazīmes. Valsts ir suverēns un neatkarīgs veidojums un tai piemītošajai suverenitātei ir divi aspekti. Iekšējais – valsts realizē augstāko likumdošanas, izpildu un tiesu varu savā jurisdikcijā. Ārējais – ST attiecībās valstis nepakļaujas viena otrai vai kaut kādai augstākai organizācijai, bet darbojas uz suverēnās līdztiesības pamata ST ietvaros.
Valstis var būt unitāras (vienota, viengabalaina), federatīvas un konfederatīvas Ir valstīm līdzīgi veidojumi un nācijas, kas cīnās par savu neatkarību. Federācijas ir lielākais īpatsvars pasaules valstu vidū. Ārējo sakaru kompetence ir sadalīta starp federālo centru un federācijas subjektiem.
Federācijas ir tāds pats ST subjekts, kā unitāra valsts. Šeit federatīvās īpatnības attiecas uz valstu iekšējām, bet ne uz ārējām īpatnībām.
Konfederācija – vēsturiska kategorija, valstu starptautiski tiesiskā apvienība, kas dibināta uz ST līguma pamata, lai realizētu kopīgu politiku (iekšējo un ārējo) kādā ierobežotā jautājuma lokā. Konfederācijā valstis saglabā savu suverenitāti un nenodod to konfederācijai, tāpēc konfederācijā esošās valstis ir ST subjekti. Vēsturiskās attīstības gaitā Konfederācijas forma ir bijusi ASV, Šveicei un Vācijai.
Valstīm līdzīgi veidojumi – ST subjekti ar ierobežotu tiesībsubjektību. Tām ir raksturīga zināma autonomija, teritorija, iedzīvotāji, valoda, tiesībsubjektība.
Nācijas, kas cīnās par savu neatkarību – par ST subjektiem tās ir atzītas tikai mūsdienās, kur ANO statūtos tika nostiprinātas tautu līdztiesības un pašnoteikšanās princips. Jēdziens tauta ir cilvēku nacionālās un etniskas kopības dažādas formas. Jēdziens Nācija ir vēsturiski izveidojusies cilvēku kopība, kurai piemīt sava kultūra, teritorija, valoda, ekonomiskās attiecības, paražas un tradīcijas.
Pašnoteikšanās tiesības var realizēt četros veidos: 1. Suverēnas un neatkarīgas valsts izveidošana; 2. Brīva pievienošanās neatkarīgai valstij; 3. Brīva apvienošanās ar neatkarīgām valstīm; 4. tas, ko izvēlēsies pati tauta.
Katrs tiesību subjekts ST ir dalībnieks, kas piedalās vai var piedalīties starptautiskajās tiesiskajās attiecībās. Tam arī ir noteiktas tiesības un pienākumi.
Salīdzinot starptautisko tiesisko attiecību dalībniekus – puses ar nacionālo, jeb iekšējo attiecību dalībniekiem – ir saskatāmas zināmas atšķirības. Starptautiskās tiesiskās attiecības dalībniekam, kas galvenokārt ir valsts, pieder publiska vara. Valsts galvenā kvalitāte ir suverenitāte un šādas kvalitātes iekšējo nacionālo tiesību subjektam, jeb indivīdam nav. Tādēļ fiziska persona nevar būt par SBT subjektu Starptautiskajās attiecībās.
Pastāvīgi neitrālas valstis – kā ST subjekta īpašais statuss ir izveidojies vēsturiskajā gaitā, kura galvenais saturs ir uzņemtās starptautiskās saistības – nepiedalīties karā. Patstāvīgi neitrālai valstij ir pašaizstāvēšanās tiesības, tā neuzņemas saistības, kas to varētu iesaistīt varbūtējā karā, nepieļauj militāro bāzu izveidošanu un nepieļauj jebkādu citu militāru veidojumu veidošanu
Izšķir divu veidu pastāvīgi neitrālas valstis:
1.Tādas, kuru statusu oficiāli atzīst citas valstis, taču to negarantē. Šādu statusu pēc otrā pasaules kara ieguva Austrija.
2.Tādas, kurām šo statusu ir garantējušas citas valstis. Piemēram, Šveice, kuras pastāvīgo neitralitāti atzina un garantēja 1815. gada. Vīnes kongresa dalībnieku valstis.
Starptautiskās organizācijas – Skajās attiecības iestājas kā subjekti. Tās ir Stki tiesiskās sistēmas līdzdalībniece un Stkās juridiskās personas kopā ar valstīm, kuras tās radījušas. Galvenās rakstura iezīmes ir sekojošas:1.Spēja slēgt līgumus; 2.Spēja iesūdzēt tiesā un tikt iesūdzētam; 3.Spēja turēt īpašumu; 4.Spēja pieņemt lēmumus, kuri saistoši tās locekļiem.
Starptautiskās organizācijas iedala Starptautiskajās nevalstiskajās organizācijās un starpvaldību organizācijās, jeb starpvalstu. Pēdējām ir sekojošas pazīmes: 1.Statūti (likumisks pamats);2.Sava organizācijas struktūra; 3.izveidotas, lai sasniegtu noteiktus mērķus; 4.izveidotas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām.
Tiesībsubjektība aptver gan tiesībspēju (spēju būt apveltītas ar konkrētām tiesībām), gan rīcībspēju(spēja realizēt tiesības un juridiskus pienākumus)
Kamēr valsts nav atzīta starptautiskajā vidē – tā nemaz neeksistē. Šī iemesla dēļ notiek starptautiski tiesiskā atzīšana, par kuru sauc diplomātisku aktu ar kuru jau esošā valsts paziņo par attiecību nodibināšanu ar jaunu valsti, kas radusies starptautiskajā dzīvē vai arī ar jaunu valdību, kas nākusi pie varas nekonstitucionālā ceļā kādā jau esošā valstī. Starptautiskās tiesiskās atzīšanas sekas ir tādas, ka atzinēja valsts stājas starptautiskajās attiecībās atzīto jauno valsti vai valdību. Bez tam starptautiskā prakse ir izvirzījusi arī sekojošas atzīšanas: a) – tādas varas atzīšanu, kas radusies revolūcijas rezultātā; b) – karojošās puses atzīšanu; c) – nācijas atzīšanu; d) – pretošanās kustības atzīšanu. Jautājums par valsts atzīšanu starptautiskajā dzīvē rodas, pirmkārt sadaloties esošajai valstij vairākās valstīs, otrkārt apvienojoties vairākām valstīm un arī, kad tiek iegūta koloniālā neatkarība. Jautājums par valdības atzīšanu rodas tad, ja kādā valstī pie varas jauna valdība nākusi nekonstitucionālā ceļā.
Pastāv arī doktrīna, kur pazīst arī divas atzīšanas teorijas:
Konstitutīvā – māca, ka atzīšana konstituējot (kaut ko radīt – VALSTI) un kamēr neesot atzīšanas, tikmēr starptautiskajā dzīvē nav arī valsts.
Deklaratīvā – māca, ka valsts var eksistēt bez jebkādas atzīšanas un atzīšanai ir tikai deklaratīva nozīme – atzīšanas akts deklarē vispārējai zināšanai, ka pastāv jauna valsts. Saskaņā ar šo doktrīnu atzīšana nerada neko jaunu, bet tikai atvieglo valstu savstarpējas attiecības. Deklaratīvā teorija pilnībā neatspoguļo atzīšanas nozīmi.
Valsts atzīšanas fakti
De jure – pilnīga un galīga, tā nav atsaucama
De facto – ir nepilnīga, jo nav pārliecības, ka valsts ir pietiekami dzīvotspējīga.
Ad hoc – jaunās valdības atzīšana. Vienas valsts valdība atzīst citas valsts valdību, bet ne valsti.
Atzīšanas formas var būt ar vienpusēju, divpusēju vai daudzpusēju starptautisku līgumu par diplomātisko attiecību nodibināšanu. Atzīšana vienmēr ir izteikta atklāti.
Valstu tiesību pēctecība, ar kuru ST apzīmē tiesību un pienākumu pāreju no viena ST subjektu un otru. Šeit arī ir noteikti prikoli: Ja notiek revolūcija un valsts sadalās un izveidojās jaunu valsti, ja noteiktas valsts teritorija sadalās pievienojās citas valsts teritorijai.
Valstīm mainoties, sadaloties gan teritoriāli pilnīgi vienveidīgas tiesību pēctecības pasaulē nav. Pēctecība ir vienas valsts nomaiņa pret otru jautājumā par kādas atbildības nešanu, par kādas teritorijas starptautiskajām attiecībām. Tiesību pēctecība parasti rodas:
1.Sociālo pārkārtojumu vai revolūcijas rezultātā, kad kardināli mainās valsts režīms vai valdība, piemēram, Francijā 18 ga. beigās;
2.Valsts izzūd militārās okupācijas rezultātā;
3.Nacionālās atbrīvošanas rezultātā rodas jauna valsts;
4.Ja valstis apvienojas (unicitāte) rodas jauna valsts;
5.Ja valsts sadalās un izveidojās vairākas jaunas valstis (dezunicitāte);
6.Ja noteikta valsts teritorija kļūst par citas valsts teritoriju;
Tiesību pēctecība attiecas uz līgumiem, jo tie ir jāizskata; uz valstu tiesībām un pienākumiem, kas izriet nevis no līgumiem, bet no citiem avotiem; uz līdzdalību Starptautiskajās organizācijās (ja valsts ir bijusi kādas organizācijas biedrs jaunai valstij jārisina šis jautājums par tā dalību šajā organizācijā tagad – vai ir tiesības būt par biedru vai nav); uz arhīviem, īpašumiem un parādiem.
Tiesību Pēctecība izpaužas politiskajā neatkarībā, neiejaukšanās valsts iekšējās lietās; teritoriālā neaizskaramība; individuālā vai kolektīvā pašaizsardzība; ja valsts rodas jauna – tai līdzi rodas diplomātiskās pārstāvniecības; līdzdalība diplomātiskajās konferencēs; starptautisko līgumu slēgšanā un sava personālā un teritoriālā jurisdikcija; izpaužas kā Kontrole par savu teritoriju un mantām, izslēdzot no ietekmes citus Starptautisko Tiesību subjektus. Valstu tiesību pēctecība ir atzīmēta arī Vīnes 1978 g. par tiesību pēctecību uz līgumiem; Vīnes 1983. g. konvencija par tiesību pēctecību uz valsts arhīviem un parādiem.
Valsts tiesību pēctece ar tiesību pārņemšanas paziņojumu var pasludināt savu līdzdalību jebkurā daudzpusējā līgumā (ja viņa ir sastāvējusi šajā organizācijā), kas bija spēkā dotajā teritorijā un kura ir tiesību pēctecības objekts. Izņemot gadījumus, kad līguma teksts to nepieļauj, pēc līguma teksta līdzdalībai tajā nepieciešama pārējo līgumslēdzēju pušu piekrišana. Tiesību Pēctecība pēc šīs konvencijas neskar pirmkārt, robežas, kas noteiktas ar līgumu, tiesības un saistības, kas noteiktas ar līgumu par robežas režīmu, tālāk, Starptautisko tiesību pamatprincipus, kas nosaka tautas suverēnās tiesības brīvi rīkoties ar saviem resursiem. Pašnoteikšanās pēc 1987 g. konvencijas šis termins nozīmē jauna neatkarīga valsts un nozīmē valsti tiesību pēcteci, kuras teritorija tieši pirms tiesību pēctecības momenta bija atkarīga teritorija, par kuras Starptautiskajām attiecībām atbildēja valsts tiesību priekštece.
Valsts tiesību pēctece var paziņot, ka tai ir saistoša vienīgi daļa no valsts tiesību priekšteces noteikta līguma, pašai izvēloties attiecīgas tā daļas. Tā arī ir tiesīga pasludināt atrunas attiecībā uz līgumiem, par kuriem tā uzņemas tiesību pēctecību.
Divpusējie līgumu starp jauno neatkarīgo un citu valsti ir spēkā, kad: Abas puses ir par to vienojušās; Abas savu rīcību apstiprina.
Starptautiskās līgumtiesības ir to starptautisko tiesisko normu kopums, kas regulē valsts un citu starptautisko tiesību subjektu darbību Starptautisko Līgumu noslēgšanas procedūrā, līguma īstumu (legalitāti), spēkā stāšanos, interpretāciju, izpildi un līguma spēka izbeigšanos.
Stko līgumtiesību veidošanās ir visciešāk saistīta ar paražu tiesībām. 1969. g. Vīnes konvencijā tika kodificētas starptautiskās līgumtiesības un iemērojamas visu veidu Stkiem līgumiem. Konvencija sastāv no preambulas un sešām nodaļām ar normām par līgumu noslēgšanu, normām, attiecībām ar trešajām valstīm (tām, kuras līgumā nepiedalās), atrunām, spēkā stāšanos, izpildi, iztulkošanu. Konvencijā ir noteiktas arī darbības, kas saistītas ar līgumu labojumiem un grozījumiem. Stks līgums ir skaidri izteikta valstu (citu Stko Tiesību subjektu) vienošanās par savstarpējo attiecību regulēšanu, saskaņā ar līgumā norādītajām tiesībām un pienākumiem. Līgums ir līdztiesīgs, ja līgumslēdzēj-puses brīvprātīgi saskaņo savas gribas ievērojot arī valstu suverenitātes principu.
Par starptautiskā līguma dalībniekiem (pusēm) var būt visi starptautisko tiesību subjekti. Par dalībniekiem konkrētajā starptautiskajā līgumā uzskata starptautisko tiesību subjektus, kuri pēc līguma formāliem noteikumiem (parakstīšana, ratifikācija) ir uzņēmušies saistības, ieguvuši tiesības un līgums attiecībā uz šiem dalībniekiem ir stājies spēkā.
Atkarībā no dalībnieku skaita starptautisko līgumus iedala divpusējos un daudzpusējos. Pārsvarā starptautiskie līgumi ir divpusēji. Ja daudzpusējā sadarbības līguma dalībnieku skaits ir ierobežots, to dēvē par slēgtu starptautisku līgumu un jaunie dalībnieki šim līgumam var pievienoties tikai ar esošo dalībnieku piekrišanu. Daudzpusējie līgumi var būt arī tādi, kuru objekts un mērķi izraisa valstu vispārēju interese un tos sauc par kopējiem daudzpusējiem starptautiskiem līgumiem - princips, ka valstij neatkarīgi no politiskās iekārtas ir tiesības būt par šī līguma dalībnieci. Šādi izpaužas universalitātes princips, kurš izskaidrojas ar to, ka starptautiskās tiesības ir universālas un valstis ir suverēnas.
Starptautisko līgumu objekti un veidi: objektiem - visdažādākie sadarbības jautājumi. Atkarībā no regulējamiem objektiem izšķir sekojošus SL veidus:
1.Politiskie līgumi (robežlīgumi, miera, neuzbrukšanas, diplomātisko sakaru izveidošanas līgumi, par savstarpējo sadarbību);
2.ekonomiskie līgumi (visi tirdzniecības līgumi, preču piegāde un apmaiņa, par zinātniski tehnisku sadarbību, muitas un kredītu jautājumi);
3.Līgumi speciālos jautājumos (tie, kas saistīti ar noziedzību, dzelzceļa, transporta sakari, gaisa sakari, dabas aizsardzība, konsulārie dienesti un dažāda juridiskā sadarbība – vispār viss pārējais). Līgumu ievērošana arī mūsdienās pastāv pēc principa nedari citam to, ko tu negribi, lai darītu tev. Līgumi ir jāpilda pēc labas ticības un pēc principa – Pacta sac servanta –
Starptautisko līgumu struktūra Preambula (ievaddaļa, kurā norādīti līguma mērķi, noslēgšanas motīvi, līguma dalībnieki, pilnvarotie, viņu pilnvaru pārbaude, dažreiz ietvertas kādas citas konkrētas normas); Pamatdaļa (normas: panti, punkti, kas regulē attiecības starp līguma dalībniekiem; satur līguma juridisko būtību); Fināls (nobeiguma daļa, norādīts līguma noslēgšanas datums, vieta, līguma spēka termiņš, tā spēkā stāšanās, ratifikācija, noteikumi par lūguma izbeigšanu, denonsāciju, prolongāciju, par pievienošanās kārtību daudzpusējā līgumā, par līgumu valodām un arī rakstisko formu); Papildus daļa (sastāv no pielikumiem, jo valstis vienmēr ir ieinteresēta reglamentēt savu stāvokli līgumā līdz ar to šiem pielikumiem ir līguma spēks, ko norāda pašā līgumā). Konkrētā līgumā var būt visi šie elementi, bet līgums var sastāvēt arī tikai no pamata daļas un dažiem fināla noteikumiem. Šo dažu struktūras elementu iztrūkums neietekmē līguma juridisko spēku. SL tiek slēgti rakstiski un mutvārdos.
Svarīga loma ir līguma valodai. 17. gs. Eiropas līgumos dominēja latīņu valoda. 20. gs. sākumā Franču valoda, kurai līdzās izvirzījās angļu valoda. Vēlāk ieviesa valodu līdztiesību. Divpusējus līgumus sastāda abu līgumslēdzēju valstu valodās divos eksemplāros un tiem ir jābūt autentiskiem – juridiski īstiem. Līgumu nosaukumi var būt ļoti daudz un dažādi. Līgums, nolīgums, vienošanās, konvencija, deklarācija, paziņojums, memorands, statūti, harta, pakts, traktāts, notu apmaiņa, modus vivendi – pagaidu nolīgums, protokols, konkordāts, nobeiguma akts, jeb fināla akts.
Starptautiskā līguma noslēgšanās kārtība un stadijas: Stkajās attiecībās visas valstis ir suverēnas, starptautiski atzītas, neatkarīga, līdz ar ko ir tiesīga slēgt starptautiskus līgumus. Līguma noslēgšanas forma:Teksta iepriekšēja sagatavošana; Sarunu vedēju pārbaude; Līguma teksta pieņemšana; Teksta autentiskuma noteikšana;
Juridiskie izpausmes veidi, kas apliecina notikušo vienošanos. Tā ir parafēšana, parakstīšana, Ratificēšana, Ratifikācijas dokumentu apmaiņa, deponēšana un pievienošanās daudzpusējam līgumam.
Visi starptautiskie līgumi tiek reģistrēti ANO sekretariātā un tie tiek publicēti (reglamentē 1969 g. konvencija – par starptautiskajām līgumattiecībām).
Starptautiska līguma (SL) iepriekšēja teksta iepriekšsagatavošana notiek, valstu pilnvarotām personām vedot sarunas līguma noslēgšanai. Divpusēja līguma iepriekšsagatavošana notiek tiešās diplomātiskās sarunās, ko savā starpā ved ārlietu ministri vai diplomātiskie pārstāvji rezidences valstī. Daudzpusēju līgumu iepriekšsagatavošana notiek starptautiskajās diplomātiskajās konferencēs. Personai, kura pārstāv valsti, kā Līguma iepriekšsagatavošanā, tā arī parakstīšanā, tai tiek izsniegts dokuments – pilnvara. Līdz ar to sarunu vedēji uzsākot sarunas šīs pilnvaras uzrāda un tās tiek pārbaudītas.
Pilnvara nav vajadzīga -Valstu galvai, valdību galvai, ārlietu ministriem, jo ir valsts pārstāvji, kuru tiesības slēgt šos līgumus nosaka konstitūcija; akreditētam diplomātiskajam pārstāvim; valstu ieceltiem pārstāvjiem pie starptautiskajām organizācijām. Pilnvarotie pārstāvji konstatē līguma autentiskumu, pieņem līguma tekstu un dod tam vienādu juridisku spēku. Dažos svarīgos starptautiskajos līgumos ievēro sevišķu stadiju, kuru sauc par parafēšanu. Parafēšana nozīmē, ka līguma teksta izstrādāšana ir pabeigta un var sekot tā parakstīšana. Faktiski parafēšana nav obligāta, to lieto tikai tad, kad kaut kādu apstākļu dēļ nepieciešams parakstīšanu atlikt vai arī dalībnieces valstis vēlas noslēgto līgumu noslēgt sevišķi svinīgos apstākļos. SL noslēgšanas procedūrā svarīga nozīme ir parakstīšanai. Ja līgumam nav paredzēta ratifikācija, tad parakstīšanu nozīmē valsts galīgo piekrišanu tām saistībām, ko saka līgums. Ja ratifikācija ir paredzēta, tad parakstīšanas stadija nozīmē līguma teksta autentiskuma apstiprinājumu. Divpusēja līguma parakstīšanā Ratifikācija – starptautiska līguma galīgā apstiprināšana valsts augstākajā varas orgānā. Pēc juridiskā rakstura ratifikācija ir starptautisks akts, ar kuru valsts izsaka savu piekrišanu līguma saistībām. Tas tiek publicēts valsts iekšējā publiskā aktā un starptautiskajā ratifikācijas rakstā. Ratifikācijas izplatīšanās, rašanās un nostiprināšanās motīvs dot iespēju augstākam valsts varas orgānam teikt pēdējo vārdu, kad ir izstudētas saistības kādus līgums uzliek tautai un valstij. Ratificējot divpusēju līgumu Līdzēji nevar tam pievienot atrunas vai piebildes. Pēc ratifikācijas tiek izgatavots speciāls dokuments, kas saucas ratifikācijas raksts. Tam ir parasti trīs daļas. Ratifikācijas raksta beigās ir valsts galvas un ārlietu ministra paraksts un līdzparaksts. Divpusēju līgumu gadījumos notiek ratifikācijas dokumentu apmaiņa, bet daudzpusēju līgumu ratifikācijas dokumentus nodod glabāšanā depozitāram, kuru izraugās paši līgumslēdzēji (depozitāru izvēlas valsti vai starptautisku organizāciju). Depozitāra uzdevums ir izgatavot norakstus (pēc nepieciešamības), pieņemt iesniegumus no trešajām valstīm, kuras grib pievienoties šādam līgumam un obligāti paziņot šī lūguma dalībniekiem., Depozitārs nedrīkst izmantot tam dotās tiesības (subjektīvi, vai objektīvi.) Šāda rīcība ir ST pārkāpums.
Atrunas, kuras valstis var izdarīt daudzpusējos starptautiskajos līgumos. Katra valsts ja tā ir šāda līguma dalībniece, pamatojoties uz savu suverēno stāvokli, var izdarīt atrunu jebkurā starptautiskā līguma tapšanas stadijā. Ja atruna izdarīta līgumu parakstot, lai tā saglabātu juridisko spēku, tā ir jāatkārto pie ratifikācijas vai pieņemšanas. Ja valsts nepiekrīt šādai atrunai, tad šāds iebildums nekavē līguma stāšanos spējā, ja vien kāda no valstīm nav tieši paziņojusi, ka kaut kādas konkrētas atrunas dēļ līgums starp tām nestājas spēkā. Ir gadījumi, kad atrunas līdzēji paši līgumā aizliedz. Tad šādu jautājumu sīkās reglamentē Vīnes 1969. g. konvencija.
Дата добавления: 2015-04-26; просмотров: 136 | Поможем написать вашу работу | Нарушение авторских прав |